Dārza mīļiem patīk dzīvnieki, putni un kukaiņi, taču tikai, līdz brīdim, kamēr tie sāk apdraudēt mūsu lolotās puķes, kokus un krūmus. Kaitēkļi var būt dažādi, taču ar augstu varbūtību varam apgalvot, ka dārzos, kas atrodas ezeru, dīķu, purvu, grāvju vai lēni tekošu upju tuvumā, ūdensžurka ir kaitēklis Nr. 1.
Jā, arī kurmji un zemsvēži var nodarīt skādi, taču ūdensžurkas (latīniski – “Arvicola terrestris“) priekšā šie abi cienījamie džentelmeņi gluži vienkārši nobāl un izskatās kā pirmsskolas zēni blakus rūdītiem noziedzniekiem.
Ūdensžurku galvenie trumpji ir spēja ātri vairoties, rakt tuneļus un nograuzt augu, t.sk. sīpolpuķu, jauno krūmu un kociņu saknes. To, ka ir problēmas redzēsiet pēc divām pazīmēm:
- nekas neizaug (pārbaudiet saknes),
- nokaltst lapas un zari (pārbaudiet saknes).
Jaunais kociņš pēc ūdens strupastes (otrs vārds ūdensžurkai) paliek kā zemē iesprausts mietiņš, ko var viegli izcelt ārā. Ja kāda saknīte vēl ir palikusi, situāciju var mēģināt glābt, kociņu vairāku dienu garumā bagātīgi laistot (var pievienot arī nedaudz nātru vircu). Protams, panākumi nav garantēti, tādēļ ūdensžurkas dārzā ir kritiska problēma, kuras risināšanu nedrīkst atstāt novārtā.
Nav jau tā kā ūdensžurka apēd pilnīgi visu, taču rokot ejas (10-15 cm dziļumā), izrok un izkustina arī augu saknes, kas palikušas bez augnses pēc tam vienkārši nokalst.
Situācija sāk šķist apokaliptiska uzzinot, ka ūdensžurku mātītēm gadā ir divi vai trīs metieni un katrā no tiem var piedzimt no 3 līdz 10 mazuļiem, kas dzimumgatavību (spēju vairoties) sasniedz jau pēc diviem mēnešiem.
Tas nozīmē, ka no viena mātītes gada laikā var rasties līdz pat 30 jauni īpatņi un daļa no tiem vasaras otrā pusē paspēs radīt savus pēcnācējus.
Kādēļ ūdensžurkas dzīvo dārzā?
Negantnieces dzīvo Latvijā jau simtiem, visticamāk, tūkstošiem gadus. Savā dabīgajā vidē tās apmetas ūdenstilpņu krastos, kur veido alas un barojas no augu saknēm. Cilvēkiem izplešoties un apmetoties ezeru, dīķu, upju krastos, mūsu dzīves telpas neizbēgami saskaras. Līdz brīdim, kamēr sākām iekārtot dārzus, tā nebija liela problēma.
Arī intensīva saimniekošana – bieža lauku uzaršana, ecēšana un vagošana lielās platībās nepatīk nevienai pelei vai žurkai un mazina grauzēju izplatību. Prātīga mazdārziņu apstrādāšana turpretim ir, kas gluži cits un dārzs tām kļūst gluži vai par apsolīto zemi. Šeit ir viss, kas vajadzīgs:
- uzrušināta, irdena zeme, kurā viegli rakt alas un tuneļu labirintus vai izmantot kurmju raktos tuneļus,
- viegli pieejama barība (augu virszemes un pazemes daļas).
Pieaugusi ūdensžurka dabā vidēji sver no 80 g līdz 250 g un var dienas laikā apēst barību, kas sver pusi notās svara. Ja pieņemam, ka dārzā dzīvo vismaz 20 radījumi, tad dienas laikā tās apēdīs vismaz 800 g līdz 2,5 kg augu. Papildus tam ūdensžurkas vasars beigās un rudenī aktīvi veido barības krājumus, ko noglabā nebaltām dienām.
Ko viņas ēd?
Ūdensžurka jeb ūdensstrupaste ir, galvenokārt, veģetāriete un ēd ļoti veselīgi (sezonāli).
- Pavasarī – ūdenī augošie lakstaugi, krastos un mūsu dārzos esošās saknītes, sīpolpuķes (tulpes, begonijas, dālijas, gladiolas, frēzijas, anemones, hiacintes, peonijas).
- Vasarā – visu to pašu, ko pavasarī, plus sēklas, augļi, dažādi dārzeņi, t.sk. sakņaugi no mūsu dārziem.
- Rudenī – barošanās turpinās un pilnā sparā rit barības rezervju veidošana (var sasniegt pat vairākus kilogramus).
- Ziemā – barības krājumi un pieejamās augu pazemes daļas un miza (labs iemesls ziemā nomīdīt sniegu ap kociņiem).
Dārznieki bieži grēko un rudenī atstāj daļu ražas nenovāktu. Jebkurai pelei tā ir īsta Dieva dāvana, ko tās noteikti nekautrēsies izmantot.
Ūdensžurku iznīcināšana
Straujais vairošanās cikls un plašā barības bāze nozīmē, ka tikt galā ar tām nebūs vienkārši. Visticamāk, to skaits dārzā jau šobrīd ir būtiski lielāks nekā jums šķiet, taču ir vērts mēģināt. Aplūkosim vairākas metodes, kā arī to priekšrocības un trūkumus.
Dabīgie ienaidnieki
Ūdensžurku dabīgie ienaidnieki ir visi plēsēji, kas ēd šāda izmēra (6 – 13 cm) grauzējus. Lapsas, pūces, caunas, zebiekstes, ūdeles, līdakas, kā arī kaķi, suņi un ērces.
Ikviena šāda plēsēja atrašanās mūsu teritorijā ir labs veids kā samazināt ūdensžurku izplatību. Sevišķi efektīvas ir ūdeles. Piemēram, Anglijā, līdz ar ūdeļu strauju izplatīšanos ūdensžurku skaits ir samazinājies par vairāk kā 95% un tagad tur notiek centieni tās atkal iedzīvināt. Diemžēl ūdeles nesmādēs arī vistas un citus putnus un, turot šādu plēsēju agri vai vēlu var nākties skaidroties ar kaimiņiem.
Mums daudz pierastākie kaķi un suņi ir kā laimes spēle. Daļa kaķu ir labi mednieki, savukārt citi izvēlas nedarīt neko un tikai gaida nākamo, saimnieku garantēto ēdienreizi. Medību suņi šādā kontekstā būtu daudz labāka izvēle, taču jārēķinas, ka tie var izkasīt lielas bedres un vismaz sākotnēji skāde var likties lielāka nekā ieguvums.
Indēšana
Kaitēkļu apkarošanai ir senas tradīcijas un arī ūdensžurku nīdēšanai ir pieejami speciāli līdzekļi, taču to lietošanai ir vajadzīga licence. Legāli nopirkt tādus nav iespējams, taču varat iziet kursus vai izsaukt profesionāļus.
Metode šķiet vilinoša, taču, vai tiešām vēlaties savu dārzu pielaistīt ar dažādiem kaitīgiem ķīmisko vielu kokteiļiem? Arī panākumi ar šo metodi nav garantēti, jo grauzēji var gluži vienkārši aizmukt uz citu teritoriju un pēc tam atgriezties atpakaļ. Indēšanas rezultātā ies bojā (ja izdosies) ne tikai ūdens strupastes, bet arī dažādi kukaiņi un tārpi, piemēram, sliekas. Ja audzējat tikai puķes, tas, iespējams, nav būtiski, bet tiem, kas lieto uzturā dārzā audzēto, ir viela pārdomām.
Alu pārrakšana
Rūpīgi nopļautā mauriņā un paraugdārzos ūdensžurku ejas var ievērot kā nelielus pacēlumus virs zemes. Ja redzat šādas ejas, piemīdiet tās vai pārrociet ar lāpstu. Ūdensžurkas veido plašas alu sistēmas un noteikti centīsies bojātās alas atjaunot, taču, cik ilgi. Ja darbosieties regulāri ūdens strupaste ar laiku var izlemt doties prom. Galvenais trūkkums – alu pārrakšanaa prasa lielu pacietību un var nedot kāroto efektu.
Slazdi
Veikalos Latvijā ir pieejami dažādi peļu slazdi. Viens no veidiem, ko vērts izmēģināt ir plastmasas slazdi, kuros grauzējam ieejot, aizcērtas ciet ieeja un tas paliek ieslēgts.
Izvēloties šo variantu, jāatceras, ka ūdensžurka ir veģetārietis. Nemēģiniet tur likt sieru. Tā vietā labāk ielieciet kalmes saknes gabaliņu vai burkāna ripiņu.
Slazdu jānovieto pie alas ieejas un jāpielūko, lai slazds būtu novietots uz līdzenas virsmas. Jebkurš negludums vai šķērslis neļaus slazdam aizcirsties un viss pasākums būs vējā.
Labākam rezultātam vēlams iegādāties uzreiz vairākus slazdus un izmēģināt tos novietot vairākās vietās.
Piebarošana – indēšana
- Sajauciet ģipsi (var nopirkt būvmateriālu veikalos) ar miltiem attiecībā viens pret trīs.
- Pievienojiet šim maisījumam saulespuķu vai ķirbju sēklu eļļu tik daudz, lai izveidotos viendabīga mīkla.
- No mīklas veidojiet nelielas bumbiņas vai desiņas un ievietojiet tās ūdensžurku alās.
- Nākamajā dienā pārbaudiet vai izliktā ēsma ir apēsta.
Pieņemot, ka ūdensžurka šo maisījumu apēdīs, tās zarnas un kunģis aizdambēsies un grauzējs aizies bojā. Tiesa, ne vienmēr šai metodei ir panākumi, bet ir vērts izmēģināt.
Ar izplūdes gāzēm
- Atrociet alas ieeju.
- Ievietojiet tajā šļūteni, kuras otrs gals pievienots auto vai traktora izpūtējam.
- Kaitīgās gāzes izplatīsies pa eju un žurkas būs spiestas mukt vai ies bojā.
Šī metode ar panākumiem tiek izmantota pret kurmjiem, taču ar ūdensžurkām ir sarežģītāk. To alu labirinti ir daudz garāki un sazarotāki, līdz ar to ir vairāk iespējas paslēpties.
Appludināšana
Lai arī ūdens strupastēm patīk ūdens, tām nepatīk, ka ūdens iekļūst tās alās. Regulāri appludinot alas, varat panākt ūdensžurku pārvirzīšanos tālāk no jūsu dārza, pie nosacījuma, ka tiek appludinātas visas alas.
Ar vienu reizi šeit nebūs līdzēts. Pasākums būs jāatkārto vairākas reizes, vismaz mēneša garumā.
Video zemāk redzamā ūdensžurciņa tika noķerta appludinot alas.
Šaušana
Efektīva, taču lēna un darbietilpīga metode. Atrociet alas ieeju un klusi gaidiet, kad grauzējs to nāks salabot. Aktīvākais laiks ūdensžurkām ir krēsla, taču tās var parādīties arī dienas laikā. Vai izdosies nošaut visus grauzējus, atkarīgs no jūsu prasmēm un pacietības. Reālāk būtu apvienot šaušanu ar citiem, iepriekš apskatītie variantiem.
Kas nepatīk ūdensžurkām?
Ūdensžurkām nepatīk, ka tās traucē, taču labprātīgi atstāt savus mājokļus tās arī nevēlēsies.
- Viena no metodēm, ko izmanto situācijās, kad nekas nelīdz ir stiepļu žoga vai sieta ar šauru aci ierakšana aptuveni pusmetru zem zemes, atstājot nelielu sētas gabalu virs zemes. Tas ir efektīvs variants, ja vēlaties pasargāt siltumnīcu vai atsevišķus kociņus. Šim nolūkam jāizmanto metāla siets vai sēta ar tik šauru aci, lai ūdensžurka netiktu cauri. Ja liekat žogu ap kociņu, pielūkojiet, lai tam vēlāk varētu tikt cauri koka saknes.
Vienlaikus gan jārēķinas, ka pēc žoga vai sieta ierakšanas, tas zemē paliks uz “mūžīgiem” laikiemun ārā to no zemes, visticamāk, vairs nedabūsiet nekad.
- Ūdensžurkām arī nepatīk sniegrožu ceru saknes (indīgas) un fritilāriju sīpoli. Šo īpatnību varam izmanto, lai aizsargātu sīpolpuķes vai kādus citus jums īpaši būtiski augus. Apstādiet sniegrozes vai fritilārijas pa perimetru un ūdensžurkas turēsies no netīkamās smakas pa gabalu.
- Zemes irdināšana un regulāra apgriešana arī nenāks par skādi. Tādā veidā izjauksiet jau izveidotās alas un ūdens strupastei būs jāmeklē cita dzīvesvieta vai jāsāk viss darbs no jauna.
- Grāvja izrakšana ap ūdenskrātuvi var atturēt bailīgākos grauzējus no došanās uz ūdenstilpni, bet tieši tās tuvumā notiek to pārošanās un visa ģimenes dzīve.
Secinājumi
Ūdensžurkas dārzā ir sērga ar ko grūti cīnīties, taču to var un vajag darīt. Metodes ir dažādas. Ne vienmēr šķietami vienkāršākā (indes) ir arī efektīvākā vai cilvēkam un dabai draudzīgākā.
No visiem apskatītajiem variantiem vislabākos rezultātus var sniegt apmācīts vai ar dabīgiem instinktiem apveltīts suns, kas ik dienu varēs noķert vienu vai vairākus grauzējus. Līdzīgus panākumus varētu dot arī medīgs kaķis.
Ja esat gatavi aprūpēt eksotiskākus dzīvniekus, varat dārza tuvumā turēt Amerikas ūdeli. Ūdele ir visefektīvākais mednieks un var izķert visas ūdensžurkas. Jārēķinās gan, ka no šī mednieka var ciest arī tuvākā apkārtnē esošās vistas un citi, neliela izmēra putni vai mājdzīvnieki, kurus ūdele var nokost. Paralēli ir vērts apsvērt arī iespēju izvietot tuvējos kokos pūču būrīšus.
Citas iespējas, ko varat izmēģināt – slazdi, piebarošana ar ģipša-miltu maisījumu, šaušana u.c. varianti kā noķert ūdensžurku ir ļoti dažādi. Ja neesat gatavi turēt mājdzīvnieku, kas tiks galā ar šo problēmu, atliek izmēģināt alternatīvus variantus.